Foto: Publicitātes foto

Literatūras gada balvai kā labākā debija nominēts Jāņa Vādona (1979) dzejoļu krājums "Virve". Autors dzimis Kuldīgā, 2002. gadā piedalījies Jauno autoru seminārā, pēc tam apguvis dzejošanas mākslu Amandas Aizpurietes meistardarbnīcā. Neraksturīgi dzejniekam – pēc dabas, šķiet, liels racionālists un pragmatiķis, katrā ziņā – racionālā loģika viņa spriedumos jūtama krietni lielākā mērā nekā iztēles loģika, kaut gan viņa pasaulē nepasakāmajam, noslēpumam un neatbildamajiem jautājumiem ierādīta prāva teritorija.

Guntis Berelis. Jau gadus desmit tavs vārds lāgiem pazibinās presē vai internetā, tu laiku pa laikam uzstājies ar dzejas lasījumiem, tu nodarbojies arī ar atdzejošanu, ļauži, kas puslīdz orientējas literatūrā, zina, ka ir tāds dzejnieks vārdā Jānis Vādons, bet tava pirmā grāmata – dzejoļu krājums "Virve" – iznāca tikai pagājušogad.

Jānis Vādons. Pirmoreiz ārpus savām četrām sienām mēģināju iziet iesācēju autoru seminārā – un, patiesi, tas bija jau pirms desmit gadiem, 2002. gadā, kad mani recenzēja Salējs un Brūveris, kaut gan uz lielo recenzēšanu nemaz netiku, biju nolicies uz gultas – un tikai vēlāk man atreferēja, ka Brūveris kaut ko labu par mani pateicis. Bet vispār – esmu no Kuldīgas, no kārtīgiem laukiem, kas man pašam ir gan nozīmīgi, gan arī kaut kādā mērā veidojis... Skolā, ja tu ne vārda nevari pateikt par kādu latviešu autoru, mierīgi var vēstīt, ka viņš, redz, mīlējis dabu, un būs trāpīts desmitniekā. Arī es esmu viens no tiem autoriem, par kuriem to var sacīt un nekļūdīties.

G. B. Ja no laukiem – tu varbūt māki arī govi izslaukt? Unikāla pieredze mūslaiku poētam.

J. V. To gan nemāku... Toties esmu aris – vēl ar veco zirga arklu. Pēc Kuldīgas studēju Ventspilī, tad pārcēlos uz Rīgu. Skolā varēju celt jebkuru tēmu, bet bija jau notikusi diezgan nozīmīga saskarsme ar literatūru, konkrēti – ar Vācieša dzeju, un tas tad arī bija viens no galvenajiem apsvērumiem, kāpēc aizgāju mācīties valodas. Kaut kas tajā visā likās... pat ne interesants, kaut gan, protams, ka interesanti bija, bet skaists, aizraujošs. Tie poētiskie teksti – jutos pārsteigts, ka viņi ir dzīvi, vibrējoši, ka no tiem varu paņemt sev kaut ko ļoti būtisku. Literatūra kā piedzīvojums – varbūt varētu teikt arī tā. Iekšējs piedzīvojums.

G. B. Bet kam jānotiek cilvēkā, lai viņš iegūtu to īpašo redzes prasmi, kas literatūrā ļauj saskatīt skaistumu vai, kā tu saki, piedzīvojumu?

J. V. Jānotiek tam pašam, kas notiek ar iemīlēšanos vai citām lielām lietām. Jānotiek klikšķim – citādi to nepateiksi. Tas pats Vācietis – viņa panti, protams, nebija pirmā dzeja, ko lasīju, bija jau arī mūsu klasiķi, arī Ziedonis un tā tālāk, tomēr uz viņiem es neuzķēros. Bet, kolīdz sāku lasīt Vācieti, uzreiz kaut kas noklikšķēja... tas bija varbūt pat ne tikai garīgi vai dvēseliski, bet bezmaz fizioloģiski. Tie teksti turēja pie sevis, es viņus sajutu ķermeniskā līmenī. Saproti, tu vakarā nevari iemigt, jo viņi tevī skan. Kāpēc tieši Vācietis – nevaru pateikt. Bet viņa teksti nostrādāja.

G. B. Ārpus dzejas, reālajā pasaulē – kas tu esi?

J. V. Esmu tulks valsts pārvaldē, studēju doktorantūrā, rakstu doktora darbu par Brodska atdzejojumiem latviešu un angļu valodā – lingvistiskā, ne literatūrkritiskā aspektā.

Būtu jau skaisti, ja varētu sēdēt, lasīt, rakstīt. Piemērīt kārtīga rakstnieka dzīvesveidu. No vienas puses, kad paskatos uz Ziedoņa vai Vācieša kopotajiem rakstiem, savā ziņā apskaužu tos apstākļus – Vācietis varēja atļauties staigāt gar Māras dīķi un rakstīt. Bet, ja tu esi tāds mirkļu meklētājs, pagadījusies stunda brīva laika, māja tukša, neviens netraucē – un ātri, ātri kaut ko parakstīt... Kaut gan, no otras puses, neesmu pārliecināts, ka absolūta koncentrēšanās uz tekstu man būtu tas piemērotākais. Tomēr ir jābūt pasaulē un dzīvē, lai varētu paņemt kaut ko priekš tā teksta.

G. B. Tu savulaik esi piestaigājis arī uz Literāro akadēmiju. Tāpēc – tradicionālais jautājums, uz kuru pilnīgi skaidri un nepārprotami neviens tā arī nav ņēmies atbildēt: vai dzejošanu var iemācīt?

J. V. Literāro akadēmiju taču neorganizē, lai kādu iemācītu rakstīt. Tur ir cits jautājums – vai akadēmija un meistardarbnīcas nodarbības pie Amandas Aizpurietes man kaut ko deva. Un te nu atbilde gan ir pavisam skaidra – atrašanās starp cilvēkiem, kurus interesē literatūra un kuri ne tikai grib, bet arī spēj izteikties, tāpat Amandas klātbūtne, kas bija ļoti spēcīgs impulss, – tas viss kopā ir pavisam jauna pieredze, kas man bija ārkārtīgi būtiska kā literātam. Tas nav jautājums, vai rakstīt var iemācīt. Tas ir jautājums par pieredzi, kas tieši iespaido gan pašu rakstīšanu, gan tīri tehniskas lietas, kas tomēr jāapgūst.

G. B. Šīs tehniskās būšanas – tātad dzejošanu tomēr kaut kādā mērā var uztrenēt?

J. V. Jā, es domāju, ka rakstīšana lielā mērā ir treniņa jautājums. Ar retiem izņēmumiem, kad absolūtam ģēnijam pēkšņi agrā jaunībā atveras kāda tur sestā vai desmitā maņa un viņš izbliež laukā pavisam ko negaidītu. Bet, ja tu neesi šāds ģēnijs, rakstīšana noteikti ir arī treniņa jautājums. Laikam Uldis Bērziņš teica, ka grāmatas rodas no grāmatām. Tu vari kontaktēties ar Amandas dzeju, bet tu vari kontaktēties arī ar viņu pašu. Tā vispirmām kārtām ir saruna. Literatūra jau pati par sevi ir saruna – un meistardarbnīca ir vēl viens veids, kā to sarunu risināt uz priekšu.

G. B. Tādā gadījumā – vēl viens klasisks un arī neatbildams jautājums. Ja literatūra ir saruna, bet tava pirmā grāmata iznākusi droši vien kādu 300 eksemplāru tirāžā, – tev nav sajūtas, ka īstenībā tu runā tukšumā?

J. V. Tā īsti neesmu ticis skaidrībā – vai es piekrītu tiem, kas saka, ka šābrīža dzejas vieta un loma sabiedrībā ir dabiska, vai arī domāju, ka situācija varētu būt drusciņ citāda. Dzeja varbūt ir forša alternatīva visam citam interesantajam, kas ir mums apkārt. Drīzāk jājautā, vai ir darīts viss, lai parādītu dzeju, lai pieteiktu šo alternatīvu. Pavisam vienkāršs piemērs – mani draugi lielākoties par dzeju īpaši neinteresējas un nelasa, bet, līdzko viņi saskaras ar maniem pantiem tādā tīri personiskā līmenī – tātad, ja viņiem parādās motivācija šos tekstus izlasīt –, reizēm esmu bijis patīkami šokēts par viņu reakciju un savu tekstu atbalsi. Tātad – tas teksts ir izlasīts un uztverts. Domāju, ka publikas interese varētu būt daudz lielāka, ja mēs paši mācētu parādīt, ka dzejas teksts nav nekāda lāde aiz septiņām atslēgām – viņš ir pieejams katram.

Bet aplamā dzejas uztvere tiek mācīta, jau sākot no skolas. Galvenais uzstādījums – kas šajā darbā ir pateikts, kādas domas tajā ielicis autors. Tekstam jāpieiet no otras puses – ko es tajā redzu, ko es no viņa varu paņemt. Īpaši jau saistībā ar mūsdienu tekstiem, kas ir pietiekoši daudzslāņaini. Nevajag mēģināt atkodēt – jāmēģina atrast to, kas ir priekš tevis personiski.

Mani ļoti kaitina, ja no pašiem dzejniekiem dzirdu frāzes, ka mēs, lūk, esam elitāras mākslas pārstāvji. Tā ir liekuļošana – teikt, ka tu raksti tikai sev un varbūt vēl kādiem izredzētajiem. Katram rakstītājam ir no svara, ka viņu lasa un ka viņš kādam ir vajadzīgs. Un, ja reiz tas ir svarīgi, tad jāatzīst – lasītāji mums ir ļoti svarīgi, jo ne grāmatā, bet lasītājos teksts turpina eksistēt. Dzejai noteikti jāpaliek personiskai, intīmai sarunai, bet – ne elitārai. Tomēr tai pašā laikā arī lasītājs nedrīkst būt slinks vai augstprātīgs, sak - "es to nesaprotu, tāpēc tas ir slikti". Literatūras lasīšana ir arī lasītāju gudrības, sagatavotības jautājums. Bet man pašam teksts, kuru es izlasu un man viss par to skaidrs, automātiski kļūst neinteresants. Tekstā ir jābūt noslēpumam, tas ir pamatu pamats.

G. B. Kā tas izpaužas – noslēpums tekstā?

J. V. Kaut vai tā, ka pēc izlasīšanas jāpaliek jautājumiem. Tie, kas runā par dzejas nesaprotamību, – man gribas jautāt: vai mēs vispār kaut ko esam par sevi, par to, kas mums apkārt, sapratuši, atminējuši, uzminējuši? Sapnis un noslēpums – tas ir ārkārtīgi svarīgi.

G. B. Ja mēs atgriežamies pie tavas "Virves" – kaut kādā mērā tu esi netipisks jaunais dzejnieks. Tev jau pāri trīsdesmit – kāpēc tu esi tik vecs jaunais dzejnieks?

J. V. Vispirmām kārtām – nav no svara, kādā vecumā tu sāc vai nesāc – svarīgi ir tas, kas ir starp tiem vākiem, vai tam ir kāda vērtība ārpus tevis paša. Uzrakstīt grāmatu – tas nekad man nav bijis pašmērķis vai, piemēram, sapnis, kas par varītēm būtu jāīsteno. Mani tiešām interesē pats process.

G. B. Dzejoļu krājumu tu esi nodēvējis par "Virvi". Kas ir šī virve – man neizdevās grāmatā ieraudzīt kaut kādu caurviju motīvu vai dominējoši metaforu, kas būtu saistīts ar virvi. Virve, kurā dzejniekam pakārties? Kurā pakārt dzejnieku?

J. V. Grāmatas nosaukumam bija daudz un dažādu variantu, bet neviens īsti neapmierināja. Liekas, vārds "virve" patiesi ir piesaukts tikai vienā vienīgā tekstā, bet, kad es to pamanīju, man šķita – tas, lūk, ir tas, kas vajadzīgs, tas visu sasien kopā. Virve – tas taču ir vārds ar ļoti plašu semantiku. Ar virvi var gan nogalināt, gan izglābt. Virve – iedomājies, tādu resnu, savītu virvi: tajā ir spēks, nospriegojums, kas tur kopā. Likās – man šis tēls piedien kā ienākošam dzejniekam – tas ir kā ienākšana dzīvē, kad viss savienojas, nospriegojas, saspringst, virve tevi kaut kur velk vai izvelk, un palīdz, un ceļ.

Brūveris savulaik izteicās, ka Latvijā labus pantiņus var uzrakstīt daudzi, bet visu izšķir tas, kā tu tos saliec grāmatā. Man tas nebija viegli – un labi, ka es to sāku jau kādu laiku iepriekš, kad vēl nebija sarakstījušies visi dzejoļi, kas nu lasāmi grāmatā. Kaut kādai koncepcijai krājumā jābūt. Vismaz – lai tu pats saredzi to loģiku, kā viss sasienas kopā. Katrs teksts ir tieši tajā vietā, kur tas iederas. Daži teksti pat tika speciāli pierakstīti klāt šim krājumam.

G. B. Kā tu pats šo koncepciju raksturotu?

J. V. Autors ņem un skaidro savus pantus – man tā liekas tāda slidena pieeja...

G. B. Nē, skaidrot nevajag, jautājums bija par to, kādu tu pats šo grāmatu redzi. Tas nebūt nenozīmē, ka lasītājam viņa būtu tā jāuztver. Pats taču teici – tev svarīgi sajust grāmatas iekšējo loģiku.

J. V. Banāli vai nebanāli, bet grāmatu caurvij augšanas princips, ienākšana dzīvē. Pirmā nodaļa – acu atvēršana, varbūt vēl diezgan naiva, ar pietiekami lielu gaišumu, kas vēl nav izgājis cauri tādām atklāsmēm, kad saproti, ka sapnis var būt ne tikai par puķītēm un debesīm. Tālāk – aizvien dziļāk: ieraugi, ka viss patiesībā ir daudz sarežģītāk. Jebkam ir otra puse, vēl vairāk, jebkam ir daudzas un dažādas citas puses. Sarežģītāk – un līdz ar to interesantāk. Kā ļoti būtisks esamības impulss, protams, parādās arī sieviete. Visubeidzot – apjausma, ka tā virve veidojas ar kaut kādu spriegumu, ar spēku, tu esi sajutis sevi, pamatu zem kājām, redzi, uz kuru pusi varētu iet. Apmēram tā. Pieaugšana. Pieaugšana, kas ir pasaules piedzīvošana caur sevi.

Man svarīgākais ir tas, ko es pasaku, nevis kā es to pasaku. Turklāt gandrīz aiz katra dzejoļa ir reāla pieredze. Vispirms saturs, tad valodas aspekts. Tekstā es visu mēģinu orientēt tieši uz satura izteikšanu. Cita lieta, ka poētikā, starp citu, līdzīgi fizikai, 2x2 ļoti bieži nav 4. No šīs sarežģītības es nebaidos, lai gan tā nav pašmērķis, un es nebaidos likt arī tiltus lasītāja virzienā. Tāpēc kādu tā saucamo banalitāti tekstā es neuztveru traģiski, jo tādējādi jaunais vieglāk savienojas ar jau pazīstamo, pieredzē esošo.

G. B. Starp mūslaiku dzejniekiem tu saskati, neteiksim, savu paaudzi – gadu skaits šajā sfērā tomēr ir pārāk relatīva padarīšana –, bet autorus, kurus tu bez garas domāšanas nodēvētu par savējiem?

J. V. Patiesībā sarežģīts jautājums. Ja runā par pašreiz spilgtākajiem jaunajiem, savā ziņā jūtos radniecīgs Ostupam un Vigulam. Bet tikai daļēji – it kā viņi jau ir nākamā paaudze, jo es taču vēl paspēju panēsāt oktobrēna zvaigznīti un pilnībā piedzīvoju Atmodas laiku. Man liekas, tie, kam tagad starp divdesmit un trīsdesmit, tomēr nāk ar citu pasaules redzējumu, un te no svara ir gandrīz katrs piedzīvotais gads. Tomēr zināmā mērā mēs veidojam kaut ko vienotu... nē, ne virzienu, bet kaut kādu virzību tur noteikti var samanīt, tur ir arī Iveta Ratinīka, kas ir tieši manā vecumā. Bet man pašam visnozīmīgākais vārds jaunākajā dzejā ir Ingmāra Balode, kuras teksti mani uzrunā ļoti stipri, es tur sajūtu to visu, ko gribu redzēt mūsdienu dzejā.

G. B. Tātad lasītājs tev ir ļoti svarīgs. Bet, ja poētam iespēja reprezentēt savus tekstus reducējusies uz vienu grāmatu četros piecos gados, literārā periodika praktiski beigta un pagalam – tev neliekas, ka dzejniekam tiek aizbāzta mute?

J. V. Negribētos reducēt uz tādu lietu – esmu sacerējis, teiksim, desmit pantiņus, man nav, kur viņus publicēt, tāpēc es dzīvoju vienvienīgā depresijā un vispār metu dzejošanai mieru. Nē, tas ir zaudējums visai kultūrai, visai radošajai videi. Jo tieši publikācijas, recenzijas, aktuālo notikumu apskati ir tas, kas uztur šo vidi dzīvu, tur notiek domu apmaiņa, top kaut kas jauns, cits tiek izmēģināts un atmests... Tas ir ļoti būtiski radošajam procesam – tā pati saruna, ko es jau pieminēju, tu esi iekšā procesā un nemitīgi risini sarunas ar kolēģiem, lasītājiem. Tagad daudz runā, ka rakstniekiem trūkst finansējuma un atbalsta. Tas ir svarīgs faktors, bet es varu teikt, ka man pietrūkst šīs publiskās sarunas, kas ir ārkārtīgi spēcīgs impulss, lai rakstītu tālāk.

G. B. Iepriekšējais jautājums tika uzdots tālab, ka tu esi viens no retajiem dzejniekiem, kurš dzejoļus mēģinājis publiskot savā blogā. Tātad – meklējis citu ceļu pie lasītāja, kas sasaucas ar tavu domu, ka nav darīts viss, lai dzeju aizvedinātu līdz publikai. Šis poētiskais blogs gan tika sākts, bet, šķiet, nu tas ir pamiris.

J. V. Nujā... Vienudien izdomāju, ka taisīšu, nākamajā jau apnīk. Tad atkal kaut ko tur ierakstu. Tā ļoti spontāni. Bet tur arī vēl cita lieta. Interneta vide tomēr ir, neteiksim, degradēta, bet tomēr, publicējot dzeju internetā, nav tās sajūtas kā drukātā izdevumā. Žurnāls tomēr zināmā mērā tiek veidots kā veselums – ir skaidrs, ka teksts ir noticis, es to varu izlasīt, pakāpties nostāk, paskatīties no malas. Iespiests izdevums uztur kvalitātes latiņu, saglabā orientierus un atskaites punktus. Literatūra nav dienasgrāmata – bet, ievietojot to paviršā vidē, tā iegūst šo nejaušas dienasgrāmatas pieskaņu.

G. B. Dzejniekam droši vien muļķīgi taujāt par gaišajiem nākotnes plāniem, jo šajā sfērā prognozes nedarbojas. Bet tomēr.

J. V. Plāni – protams, rakstīt. Grāmata nav tikai atskaites, bet arī atspēriena punkts, kaut kādā mērā tā ne tikai noapaļo iepriekšējo posmu, bet kļūst arī par pamatu, no kura vari iet tālāk. Gribētos ticēt, ka jau tagadējie teksti ir ja ne labāki, tad noteikti citādi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!